Spriedze augšistabā | World Challenge

Spriedze augšistabā

Gary WilkersonJune 20, 2016

Kad kristieši runā par augšistabas pieredzi, viņi parasti domā par Vasarsvētkiem. Vārdam “augšistaba” ir priecīga nozīme draudzes dzīvē un ne tikai tāpēc, ka tajā dienā notika brīnišķīgas lietas. Tas bija notikums piepildīts ar spēcīgiem apsolījumiem katram Jēzus sekotājam cauri gadsimtiem.

Augšistaba ir vieta, kur Jēzus mācekļi sapulcējās 40 dienas pēc viņa augšāmcelšanās, kā Viņš to bija licis darīt. Kā arī tas bija pravietots, Svētais Gars nonāca lejā ar uguns liesmām virs viņu galvām un jaunām valodām, kas izplūda no viņiem. Garāmgājēji bija izbrīnīti par to, kas notiek un Svētais Gars pamudināja Pēteri viņiem sludināt. Dienu iepriekš Pēteris bija salauzts cilvēks, joprojām pārdzīvodams Jēzus noliegšanu. Bet tagad viņš bija piepildīts ar drosmi. Kad viņš sludināja pūlim Kristus labo vēsti, 3,000 cilvēku pieņēma pestīšanu.

Augšistaba runā par atspirgšanu, atdzīvošanos un atjaunošanos Dieva valstības darbam. Apustuļu darbi 3:20 runā par to, ka tādi atspirgšanas laiki būs tiem, kas seko Jēzum. Svētā Gara apsolījums spēlēja lielu lomu atspirgšanā.

Taču Bībele arī runā par kādu citu augšistabas pieredzi. Tā notika dažas nedēļas pirms tam un tur mācekļiem bija pavisam citāda veida pieredze. Tajā augšistabā notika gatavošanās pēdējam vakarēdienam, vakarā pirms Kristus nāves pie krusta. Tajā vakarā Jēzus runāja, par smagām lietām – ciešanām, caur kurām Viņam būs jāiet, nāvi, kas tuvojas, un to, ka Viņš atstāj šo zemi, tuvākos draugus un mācekļus.

Viņiem nebija viegli to dzirdēt. Viņi bija šokēti. Viņi bija pieraduši ar interesi vērot, kā viņu Skolotājs veic brīnumus – staigā pa ūdeni, pabaro tūkstošus ar dažām maizēm un zivi, dziedina cilvēkus, kuri ir bijuši kropli kopš bērnības, izdzen dēmonus, pat atgriež mirušos dzīvē. Jēzus noteikti bija ilgi gaidītais Mesija, kuru Dieva Vārds bija apsolījis, atnācis ieviest Dieva likumus uz zemes. Iedomājieties, kā bija dzirdēt, ka tas viss ir beidzies. Kāpēc Viņa brīnišķīgā valdīšana pēkšņi gāja uz beigām? Kad Jēzus dalījās ar šīm smagajām lietām, mācekļi sāka to visu noliegt.

Sekot Jēzum nozīmē kaut ko vairāk nekā saņemt svētības un redzēt brīnumus. Tas nozīmē saņemt aizrādījumus, pat rājienu, ja nepieciešams. Tas nav populārs temats svētdienu rītos, vai kristiešu autoru darbos. Teikt cilvēkiem nepatīkamas lietas nav politiski, vai kulturāli korekti. Taču Dievs nav kultūra – Viņš ir mūsu ģimene. Un kā ikviens atbildīgs vecāks, Viņš neizvairās dot bērniem norādījumus, par to, kā dzīvot dzīvi un kas jādara, lai izvairītos no lietām, kas ved uz pazušanu. Reizēm tas nozīmē risināt grūtus jautājumus.

Tas ir tas, ko Jēzus izdarīja augšistabā. Kad Viņš paziņoja, ka dodas nāvē, Pēteris iebilda, sakot, ka viss ir kārtībā. Kristus atbildēja pārsteidzoši spēcīgi: “Bet Viņš pagriezās un teica Pēterim, “Atkāpies no manis Sātan! Tu man esi par kavēkli. Jo tu nedomā par Dieva lietām, bet gan par cilvēku lietām” (Mateja 16:23, ESV Bībele).

Runājot par neveiklām lietām. Jūs droši vien esat piedalījušies, kādās sanākšanas reizēs darbā, vai pie pusdienu galda, kur pēkšņi atmosfēra kļūst saspringta. Tas nav tas jaukākais brīdis, ko piedzīvot. Taču tas, ko Jēzus izdarīja šeit bija tik pat izšķirošs, kā otrajā augšistabā. Bībele mums paskaidro kāpēc: “Redzi Tev patīk patiesība, kas apslēpta sirds dziļumos, un Tu māci man noslēpumos izprast gudrību” (Psalms 51:8).

Tāda veida sāpīgi norādījumi nāk no pirmās augšistabas. Tas nozīmē strādāt kopā ar Dievu un dzirdēt jaunumus varētu nebūt viegli. Taču tas ir vitāli nepieciešams – jo mums nekad nebūs otrās augšistabas pieredzes, ja mēs nebūsim piedzīvojuši pirmo.

Augšistabas pieredze, nav vienreizējs pasākums.

Dievs lieto augšistabu mūsu dzīvēs atkal un atkal, cikliski. Pirmā augšistaba – sapulce, kur tiek pārbaudīta sirds – tai ir jābūt, pirms mēs piedzīvojam otro augšistabu, kas ir atspirgšana un atjaunošanās.

Mans tēvs mēdza saukt pirmo augšistabas pieredzi “tikt aizvestam uz vientuļu vietu”. Tas nozīmē runāt par lietām mūsu dzīvē, kas nepagodina Dievu. Tādos laikos Viņš mums saka: “Ir kāda acīmredzama problēma un man tā ir jānosauc vārdā. Tu attālinies no manis. Tu esi izvēlējies šīs pasaules mantības un pazaudējis pirmo mīlestību pret mani. Es neļaušu tev turpināt, pirms mēs ar to netiekam galā.”

Pirmajā augšistabā Jēzus vēlējās tikt galā ar sajukumu mācekļu sirdīs. Visdrīzāk viņi nemaz nenojauta, ka viņiem ir šāda problēma. Vislabākais piemērs tam ir Pēteris, kurš teica Jēzum, ka sekos Viņam līdz pat nāvei. Jēzus iebilda viņam: “Jēzus sacīja tam: Patiesi es tev saku; šinī naktī pirms gailis dziedās, tu mani trīs reizes aizliegsi” (Mateja 26:34).

Pēteris droši vien tikai vēlējās lietas atainot labākas, nekā tās bija. Taču Dievs neatļaus nekādu pūdercukura kaisīšanu uz nopietnām lietām. Mēs varam censties apiet sarežģītus jautājumus ar bezrūpību, taču Tam Kungam ir nopietns jautājums darba kārtībā: saskaņot mūsu sirdis ar Viņa. Tas ir vienīgais veids, kā dzīvot.

Vai tu patreiz piedzīvo pirmo augšistabu? Vai ir kādas lietas tavā dzīvē, kuras Dievam nav tīkamas? Jāņa 14, skaidri norāda, ka Viņš vēlas ar to tikt gala. Viņš vēlas tevi novest nost no savārguma, kompromisa un iespējamās iznīcināšanas ceļa. Lai to panāktu Viņš necentīsies iet aplinku ceļus. Viņa atbilde Pēterim bija skarba, bet mēs zinām no rezultāta, ka tas bija darīts mīlestībā. Būtībā Jēzus teica, “Es zinu, ka tu mani mīli Pēteri, taču tavā sirdī ir kaut kas, kas nav no Dieva. Es uz to norādu tagad, jo nevēlos, lai tu tīksminātos par to. Jo man priekš tevis ir lielākas lietas padomā.

Mēs visi ejam caur salīdzināšanos ar Dievu; tā ir kristiešu daļa. Un Dieva svētums ceļ ikvienu apslēpto lietu gaismā. Ja mūsos mīt kāda tumsa, tad Viņš uz to norāda, konfrontē un risina, pirms izlej svētību.

Ja mēs būsim godīgi, tad atzīsim, ka mums ir vēlme paturēt savas tumšās lietas apslēptas. Mums ir kauns šīs lietas atklāt otram. Taču dažreiz tas ir tas, kas mums jādara, lai atbrīvotos no grēka tvēriena savās dzīvēs. Priekš tāda veida personīgās atzīšanās ir nepieciešams uzticams draugs – kāds, kurš iet kopā ar mums, palīdz nest mūsu nastas un paliek kopā lūgšanā. Jēkabs raksturo svētību, kas nāk ar to: “Izsūdziet cits citam grēkus un aizlūdziet cits par citu, lai topat dziedināti. Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā” (Jēkaba 5:16).

Otro augšistabu pieredz tikai tie, kas ļauj Dieva Vārdam mainīt, dziedināt un pārveidot sirdi. Ja tava sirds nožēlo grēkus – ja tu atgriezies no grēkiem un saskaņo savu dzīvi ar Viņa Vārdu – Viņš atjaunos tavu dzīvi visā tās pilnībā. Tu piedzīvosi Vasarsvētkus, Svētā Gara izliešanos šķīstītajā sirdī. Tiks atjaunots tavs dzīvot prieks, jo tava sirds tiks stiprināta ar Viņa svētumu, nevis vājināta ar grēku.

Spriedzes laikā Jēzus mācekļiem teica dzīvības vārdus.

“Patiesi, patiesi es jums saku, kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko es daru, un vēl lielākus par tiem, jo es noeimu pie Tēva” (Jāņa 14:12). Daudz ir rakstīts par šo pantu. Ko Jēzus domāja sakot, ka mēs darīsim vēl lielākus darbus nekā Viņš?

Atbilde ir atrodama pēdējā frāzē: “jo es noeimu pie Tēva.” Kas īsti notika pateicoties tam, ka Jēzus nogāja pie Tēva? Mēs to redzam notikumos, tūlīt pēc Viņa nāves: Raksti saka, ka zeme burtiski drebēja. Kapi atvērās un mirušie atdzīvojās. Mēs zinām, ka Jēzus sludināja labo vēsti tiem, kas ir mirušo valstībā. Visbeidzot, kad Viņš aizgāja pie Tēva, Viņš lūdz par mums: ”Es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi” (14:16). Aizejot pie Tēva Jēzus gatavojās izglābt visus, kuri piesauc Viņa vārdu. Viņš gatavojās nodrošināt augšāmcelšanās dzīvību. Un Viņš gatavojās savus sekotājus piepildīt ar savu paša klātbūtni ar Svētā Gara palīdzību. Pirms tam, laikā kad Jēzus dzīvoja uz zemes, tas nekad netika darīts. Visu, ko Viņš izdarīja īsajā laikā pēc savas nāves, var izteikt vienā frāze: Viņš mūs darīja par vienu ar Dievu. Tas varēja notikt tikai tāpēc, ka “es noeimu pie Tēva” (14:12).

Tas izskaidro, kāpēc Kristus teica, ka mēs darīsim lielākus darbus, “ jo es noeimu pie Tēva.” Miesīgi mums ir tendence domāt “lielākus darbus” tajā pašā līmenī, kā Jēzus, neparastus brīnumus: pabarojot lielus ļaužu pūļus ar pārpalikumiem, staigājot pa ūdens virsmu, neparastus dziedināšanas paraugdemonstrējumus. Taču ar šo vienu frāzi – “ un vēl lielākus par tiem (jūs) darīsiet, jo es noeimu pie Tēva” – Jēzus mums parādīja, kas par darbu tas ir: nesot evaņģēlija gaismu  – glābjot, atbrīvojot, nesot dzīvi mainošo evaņģēliju pasaulei.

Raksti saka, ka eņģeļi uz mums skatās un apbrīno to, kādas dāvanas mums ir dotas. Padomā par to: Viena lieta ir piedāvāt kādam fizisku dziedināšanu – pavisam kas cits piedāvāt šai pasaulei pestīšanu mūžībā un dzīvi pārpilnībā. Jēzus mums sniedz visus debesu resursus, lai mēs varētu nest šo vēsti spēkā un patiesībā: “Un visu, ko Jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā. Ko jūs lūgsit manā vārdā, to es darīšu” (14:13-14).

Vēlreiz izlasot šīs rindas, mēs domājam par neparasto līmeni, kurā Jēzus veica savus brīnumus. Kad Viņš saka, “ko jūs lūgsiet manā vārdā,” mūsu lūgums atklās, to, kas mīt mūsu sirdīs. Vai mēs lūdzam Dieva brīnumus, domājot, ka tie atnesīs Dieva redzamo godību? Vai arī mēs lūdzam valstības apliecinājumu, lai arī cik nenozīmīgs savā lielumā tas būtu? Jēkabs brīdina, “ Jūs lūdzat un nedabūjat, tāpēc, ka ar ļaunām sirdīm lūdzat, lai to šķiestu savās kārībās” (Jēkaba 4:3).

Saskaņā ar Jēzu, ir jāatbilst tikai vienam kritērijam, lai darītu lielākus darbus, par kuriem Viņš runā: “kas man tic, tas arī tos darbus darīs, ko es daru” (Jāņa 14:12, mans uzsvars). Ikviens kristietis tic. Tas nozīmē, ka mēs visi spējam darīt lielos darbus, kurus Jēzus mums ir paredzējis darīt.

Taču, lai darītu šos darbus mums ir jābūt ar tīrām sirdīm. Nākamā lieta, ko Jēzus saka, ir “Ja jūs mīlat mani, turiet manas pavēles” (14:15). Mums ir jāpaklausa Viņa Vārdam, Un ja mūsu sirdis ir tīras, šī paklausība nebūs negribīga, bet darīta mīlestībā, kā to saka Kristus.

Vai tev ir problēma paklausīt Dieva vārdam? Te ir Jēzus nepārspējamais apsolījums tev: “ Un es lūgšu Tēvu, un Viņš dos citu Aizstāvi, lai tas būtu pie jums mūžīgi. Patiesības (Palīdzības – angļu tulkojumā) Garu” (14:16-17). Vai redzi vārdu “Palīdzības”? Jēzus dod mums palīdzību, kas ir nepieciešama, lai mēs viņam paklausītu, caur Svēto Garu, kas sniedz mums padomu mūsu dzīvē.

Es vēlos norādīt uz kaut ko šajā pantā, kas nav viegli pamanāms, bet es domāju ir svarīgs. Kad Jānis runā pa Garu, viņš lieto vārdu, kuru citi evaņģēlija autori nelieto. Viņi lieto grieķu vārdu pneuma, ar nozīmi tuvu vārdam “elpa.” Taču Jānis lieto vārdu hagios, kas ir vīriešu dzimtē un var tikt tulkots, kā “Viņš-elpa”. Jēzus saka, “Gars, kuru es jums sūtu nav miglveidīgs, vai ēterisks. Viņš ir persona – vēl viens es.”

“Tanī dienā jūs atzīsit, ka es esmu Tēvā, un jūs manī, un es jūsos. Kam ir mani baušļi un kas viņus tur, tas mani mīl; bet kas mani mīl to mans tēvs mīlēs un es to mīlēšu un tam parādīšos” (14:20-21).

Ko gan mums vairāk vajag par šo? Kristus ir piepildījis mūs ar savu klātbūtni, Un Viņš parāda sevi mūsos, kad mēs darām tos darbus, kurus Viņš mums ir paredzējis. Es aicinu jūs lūgt kopā ar mani: “Kungs, es vēlos – ved mani uz pirmo augšistabu. Uzrunā manu sirdi, neatstāj mani bez pamācībām, kad es eju savu dzīves ceļu. Dari tā, lai Tavs vārds ir dārgs manās acīs, lai es varētu darīt Tev tīkamas lietas. Dari visu, kas jādara, lai ievestu mani tajā pilnībā, kuru Tu vēlies manai dzīvei, Tu esi mans prieks. Āmen!”

Download PDF