Jēzus: Varenāks par bauslības darbiem | World Challenge

Jēzus: Varenāks par bauslības darbiem

David WilkersonSeptember 3, 2012

Vēstule Ebrejiem sākas ar un atkārto patiesību, kuru zina ikviens kristietis, taču reti kurš to tiešām izprot līdz galam: „Jēzus ir varenāks.” Vēstules autors ir tik ļoti koncentrējies uz šo patiesību, ka viņš izlaiž ierastos vēstules ievadvārdus. Šajā vēstulē, tās adresātiem viņš nedod nekādas norādes, pretēji tam, kā viņš to dara citās vēstulēs. Tā vietā viņam prātā ir tikai viena doma: „Jēzus ir varenāks!” Viņš ir sajūsmināts un pārņemts ar Kristu.

Jūs droši vien jautāsiet „Par ko Jēzus ir varenāks?” Atbilde ir vēstules Ebrejiem 1 nodaļā: Viņš ir varenāks, par praviešiem, mācītājiem, ķēniņiem un eņģeļiem. Un ikvienu, kuru jūs varētu iedomāties, Viņš ir varenāks. Tiem no mums, kuri pazīst Kristu, kā savu glābēju, tas nav nekāds jaunums. Mēs Viņu pazīstam, kā Ķēniņu, kurš valdīs mūžīgi un kurš ir visas radības pirmsākums. Viņš ir varenāks par jebko, ko mēs varētu iedomāties.

Un tik un tā daudzi Kristieši paklūp pie šīs vienkāršās patiesības - „Jēzus ir varenāks.” Problēma ir te: Jēzus ir varenāks par bauslības darbiem, bet mēs dzīvojam tā it kā mūsu darbi būtu varenāki par Kristus glābjošo žēlastību. Mēs pasludinām, ka pateicoties Viņa žēlastībai mēs esam izglābti, taču, kad ciešam neveiksmes, cenšamies visu izlabot ar darbiem. Tā ir Vecās Derības mentalitāte tā, kas ieved verdzībā – taču tikai daži no mums to saprot.

Vēstules Ebrejiem 8. nodaļā tiek runāts par „labāku derību”, kuru Dievs noslēdza domājot par mums: „… viņam (Kristum) ir piešķirta pārāka kalpošana, jo viņš ir labākas derības starpnieks, kas uz labākiem apsolījumiem dibināta. … „Redzi, nāk dienas, tas Kungs saka, ka es celšu jaunu derību …” (Ebrejiem 8:6,8).

Mums ir teikts, ka Dieva Jaunā Derība ir varenāka, par visām iepriekšējām, kuras Viņš ir slēdzis ar cilvēku. Iepriekšējās derībās cilvēks nebija spējīgs izpildīt derības solījumu. To nespēja pat tie Dieva kalpi, kuri bija tuvu Dieva sirdij. Mozus niknumā saplēsa Dieva dotās derības plāksnes. Dāvids, vīrs, kurš mīlēja Dieva dotos likumus, kurš teica, ka tie ir kā medus uz viņa lūpām, pārkāpa laulību un tad noorganizēja drauga slepkavību, lai to noslēptu. Šie Dieva kalpi bija lieli ticības vīri, un tik un tā katrs viens no viņiem neglābjami paklupa.

Tad nāca spēkā varenāka derība. Kas to padara varenāku? Dievs to ir veidojis tā, lai to nebūtu iespējams lauzt. Redziet, tā ir derība, kura ir noslēgta nevis starp Dievu un cilvēku, bet starp Tēvu un Dēlu. Līdz ar to tai ir garantēta izpilde, jo ne Tēvs, ne Dēls to nekad nepārkāptu. Visbrīnumainākais ir tas, ka svētības, kuras saņēma Kristus, piepildot derību ir arī mūsu svētības. Mēs to pazīstam, kā „žēlastības derību.”

Joprojām runājot par „varenāku derību”, rodas jautājums: Vai Dieva sākotnējām derībām bija kādi trūkumi, vai tās bija nepareizi sastādītas? Un vai tas nebija pārāk bargi no Dieva puses mums dot likumus, zinot, ka mēs nespējam tos izpildīt?

Saskaņā ar vēstuli Ebrejiem, dotie likumi, perfekti paveica to, kam tie tika radīti

Dieva likumi pilnībā paveica to, kam tie tika radīti. Vēstule Ebrejiem mums saka: „Tāpēc mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām. Jo, ja caur eņģeļiem runātais vārds ir bijis stiprs (uzticams – angļu tulkojumā) un katra pārkāpums un nepaklausība dabūjusi savu taisno atmaksu, kā mēs izbēgsim, tik dārgu (lielu, varenu – angļu tulkojumā) pestīšanu nicinādami?” (Ebrejiem 2:1-3)

Likums, kuru Dievs deva cilvēkam „bija uzticams.” Taču tas izklausās pēc paradoksa. Ja šis likums bija tāds, kuru neviens nespēja izpildīt, kā gan tas varētu būt uzticams?

Pirmkārt, dotais likums nekad nebija paredzēts, kā mūsu glābšanas plāns. Tas tika noslēgts, lai norādītu mums uz to, ka mums glābšana ir nepieciešama. Un likums to arī perfekti paveica. Atkal un atkal Raksti mums atklāj, cik nožēlojami cilvēks izgāžas cenšoties piepildīt Dieva likumus.

Taču šajā rakstu vietā ir vēl kas cits. Tās autors lieto vārdu „dārgs”, lai aprakstītu to, ko Jēzus ir izdarījis. Kristus ir noslēdzis perfektu derību ar Tēvu, tādu, kura nosargās „tik dārgu pestīšanu”(2:3). Ja mēs runājam par uzticamību, tad šī pestīšana ir radīta, lai darbotos mūsu dzīvē. Būtībā, tā paveic to, ko likums nevarēja paveikt: tā glābj un atbrīvo! Kristus pestīšanas dāvana mūs atbrīvo no grēka likuma un nāves. Vēl vairāk, Jaunās Derības žēlastība ir Dieva spēks darbībā mūsu dzīvēs. Tas mums dod spēku sekot Viņa baušļiem, Viņa spēkā nevis mūsējā. „… arī pašam Dievam liecību dodot … izdalot Svētā Gara dāvanas pēc Sava prāta.”(2:4).

Kāpēc gan cilvēki izturas tik nevērīgi pret šādu dārgu glābšanas dāvanu? Te ir atbilde: Mēs esam pieraduši atbildēt uz likumu ar darbiem. Pat esot ticībā mums ir tendence atgriezties pie darbiem. Arī tad, kad mēs pilnībā izprotam, ka esam pestīti ticībā, tomēr dziļi sirdī daudzi no mums joprojām tic, ka darbi ir tas ceļš, kas nodrošina mums Dieva svētības.

Būtībā mūsu prāts ir tā noskaņots, ka katru reizi, kad mēs izgāžamies mums ir tendence atgriezties pie likumu pildīšanas. Šo attieksmi mēs apguvām, kad vēl bijām bērni. Ikvienā ģimenē ir visiem saprotami pamatprincipi: Iztīri savu istabu. Pēc pusdienām palīdzi novākt traukus. Nerausti māsu aiz matiem, neiekausti brāli un nekaitini brāļa mājdzīvnieku. Šī sistēma mums saka: „Ja darīsi lietas pareizi, dabūsi kabatas naudu. Ja darīsi sliktas lietas dabūsi trūkties.” Tie ir nosacījuma apstākļi, kuru pamatā ir atalgojums un sods, un lielākā daļa no vecākiem šo sistēmu pielieto, lai neiedzīvotos nervu sabrukumā.

Šī sistēma var labi darboties ģimenes dzīvē, bet ne Dieva valstības dzīvē. Taču, tieši tāpēc, ka daudzi no mums ir izgājuši šo apmācības procesu, arī daudzus gadus vēlāk, mēs skatāmies uz dzīvi caur šo prizmu. Katru reizi, kad mums kaut kas nesanāk, mūsu refleksi atgriež mūs atpakaļ pie darbiem. Tas arī attiecas uz mūsu ceļu ar Kristu. Kad mēs lasām vārdus „aizskaloti projām”, mēs domājam, „Tas varētu būt es. Es varētu attālināties no Tā Kunga, nepavadot pietiekami daudz laika lūgšanās, vai nelasot pietiekami bieži Bībeli, vai nedodot desmito tiesu. Es varētu ieslīgt slinkumā un varbūt pat atgriezties pie vecajiem grēkiem.”

Vēstules Ebrejiem autors nerunā par atteikšanos no dievbijīgām nodarbēm. Viņš saka: „Tu attālinies no Dieva, izturoties nevērīgi pret Dieva žēlastības Derību. Tu visu laiku atgriezies pie Bauslību Derības, lai saņemtu žēlastību. „ Darbi nekad nevarēs nodrošināt to, ko var nodrošināt krusts. Darbi nevar mūsu dzīvēm iedot ne kripatiņas svētuma. Darbi, kas ir patiesi svēti, ir Dieva žēlastības rezultāts. Tie ir tie darbi, kurus mēs darām pateicībā, priekā un uzticamībā, jo mums ir dota „tik dārga pestīšana”!

Mums ir tendence, lietas, kuras Dievs mums ir paredzējis piedzīvot, kā prieka pilnas svētības, pārvēst par pienākuma pilniem darbiem

Padomā par visām šīm svētībām: personīgas sarunas lūgšanā ar To Kungu, iespēja lasīt Viņa brīnišķīgo Vārdu, dalīties ar citiem prieka pilnajā evaņģēlijā. Tā ir lieliska ikdiena, kas piepilda mūsu dzīvi. Taču mēs bieži vien no tā izveidojam uz nopelniem pamatotus darbus , kas vairāk līdzinās smagiem pienākumiem. To darot mēs ignorējam „tik varenu kalpošanu”- glābjošo žēlastību, kas nekad nepieviļ. Redziet pat tad, kad mēs ciešam neveiksmi, Jaunās Derības nosacījumi nemainās. Saskaņā ar to, ko mums saka Pāvils šī patiesība mūs atbrīvo nevis paverdzina.

„Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!”(Galatiešiem 5:1). Šajā vēstulē Pāvils jautā ticīgajiem, „Kāpēc, gan jums būtu jāiet atpakaļ pie bauslības darbiem? Tā sistēma jūs atkal paverdzinās. Jums ir dota Jaunā Derība, kura jūs atbrīvo, lai varētu Dievam kalpot mīlestībā un svabadībā.”

Pāvils centās ieskaidrot Galatiešiem, ka evaņģēlijs dod mums Gara spēku caur žēlastību. Taču Galatieši joprojām centās izdzīvot evaņģēliju caur darbiem. Viņi bija pārliecināti: „Ja es darīšu to, es saņemšu svētību. Ja es to nedarīšu, es saņemšu lāstu.”

Varbūt mēs sevī to neredzam, taču mums ir tendence rīkoties līdzīgi. Mūsu attieksme ir: „Es darīšu, ko spēšu, lai paklausītu Dieva pavēlēm. Viņam vajadzēs mani svētīt, kad es to darīšu.”Taču Dievs ar Jaunās Derības palīdzību mums saka ko citu: „Es tevi jau esmu svētījis, pirms tu pat sāki censties paklausīt manām pavēlēm. Es arī zinu, ka tu nespēj nevainojami ievērot Manu vārdu, tāpēc Es došu tev spēku to izdarīt caur Savu Garu. Tavu darbu pamatā būs mana žēlastība, nevis tava varēšana.”

Tas ir evaņģēlija pamats: Dievs pats to visu izdara! Tāpēc mums ir teikts „mums dzirdētais jo vairāk jāņem vērā, lai mēs netiktu aizskaloti projām.”(Ebrejiem 2:1) Tas nenozīmē, ka mums ir vairāk jāņem vērā likumu ievērošana. Mums ir vairāk jāņem vērā žēlastības evaņģēlijs, kurš mūs atbrīvo.

Kāpēc, gan lai kāds neņemtu vērā „tik dārgu pestīšanu”, kā šo godības pilno dāvanu? Es tam redzu divus iemeslus:

1. Neticība. Mūsu grēcīgā daba saka, ka nevar būt, tāda lieta, kā šī Jaunā Derība. Jābūt kaut kam, kā mēs varam nopelnīt šo jauno ceļu. Mums ir tendence tā domāt ne tikai tāpēc, ka bērnībā tā esam mācīti, bet arī tāpēc, ka tā ir mūsu pašu griba tā domāt.

2. Lepnums. Lepnums saka, „Es to spēju paveikt. Tikai iedod man vēl vienu iespēju un šoreiz es to izdarīšu pareizi.” Ja tas raksturo tevi, tad ir skaidrs, ka likums vēl nav pārstājis tevī darboties. Tā mērķis ir aizvest tevi tur, kur tu sapratīsi, „To visu ir jāpaveic Dievam”.

Tu varētu brīnīties: „Kāpēc tāds uzsvars uz šo patiesību?”

Daudzu kristiešu ikdiena ir pilna ar neatliekamām, tūlīt risināmām ikdienas problēmām – bērnu, kurš attālinās no Dieva, sarežģījumiem laulības dzīvē, nesamaksāto rēķinu kaudzēm, kas aug tikai lielākas. Kāpēc gan tev vēl vajadzētu uztraukties par atgriešanos pie darbiem, ja jātiek galā ar visām šīm problēmām?

Es ticu, ka nav aktuālākas problēmas, par paverdzinātu prātu, kas cenšas ar darbiem nopelnīt žēlastību. Tā atstāj iespaidu uz tavu ikdienu, jo nepastarpināti ietekmē to, kā tu risini savas problēmas.

Piemēram, jauns vīrietis, kuram ir atkarība no pornogrāfijas un kurš vēlas atbrīvoties no tās. Viņam ir arī bauslības mentalitāte. Kādu vakaru viņš lasa Rakstu vietu: „Kā jauneklis uzturēs savu ceļu šķīstu? Kad turēsies pie Taviem vārdiem”(Psalms 119:9). Jauneklis domā, ja viņš vairāk lasīs Bībeli, viņš atbrīvosies no savas atkarības. Nākošā rakstu vieta, ko viņš izlasa ir „Aizlūdziet viens par otru”. Viņš pievienojas vīriešu lūgšanas grupai un lūdz aizlūgt par viņu.

Tam visam pa vidu jauneklis turpina cīnīties ar savu atkarību. Pēc kāda laika, atkarības dēļ viņš sāk izjust riebumu pret sevi. Viņš turpina savas dievbijīgās nodarbes, kuras ir aizsācis, taču pats sev saka: „Ja tas man liek just vēl lielāku nepatiku pret sevi. Cik gan daudz lielāku riebumu droši vien pret mani jūt Dievs?”

Visas lietas, kuras viņš bija sācis darīt bija labas. Taču savā sirdī viņš kļūst atkarīgs no šo lietu darīšanas – no darbiem – lai iegūtu to brīvību, pēc kuras viņš ilgojas. Taču viņa darbu darīšanas mentalitāte tikai velk viņu tālāk verdzībā un izmisumā. Sekot Kristum nenozīmē strādāšanu - darīt darbus, lai iegūtu to, ko tikai Dievs var iedot caur ticību ir strādāšana.

Teiksim, kāds cits jauneklis tajā pašā draudzē arī cīnās ar atkarību no pornogrāfijas. Viņš lūdz Dievu, „Kungs, bez tevis es esmu bezpalīdzīgs – es to apzinos līdz sirds dziļumiem. Taču es arī apzinos to, ka Tu esi mana cerība. Es tagad nāku pie Tevis, atstājot savu izmisumu aiz muguras un uzticoties Tev, ka Tu paveiksi savu darbu manī. Es zinu, ka man ir nepieciešama tikai viena lieta, lai uzvarētu šo grēku: Tava visaptverošā žēlastība. Es lūdzu, lai tā apklāj mani tagad. Ja nē, tad man nav cerības”.

Šis jauneklis sastapsies ar Dieva visaptverošo žēlastību. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš noārdīja visus šķēršļus, kas liegtu viņam saņemt žēlastību – un tas viss pateicoties vienai lūgšanai.

Pavirši skatoties šie divi piemēri var nelikties pārāk atšķirīgi. Taču garīgajā pasaulē, tika pārbīdītas tektoniskas plāksnes. Sirds pārgāja no vecās derības, kurai bija tendence paverdzināt, sakot „Man tas ir jānopelna,” uz jauno derību sakot, „Visa pamatā ir tava žēlastība”.

Kad mēs nonākam šajā punktā, mēs redzam Dievu darām lietas, mūsu dzīvēs, kuras nekad nebūtu varējuši paveikt sava paša spēkā. Es jūs mudinu neatstāt novārtā lielo žēlastību, kura jums tika dota. Vērsies pie Jēzus, kurš vienmēr ir varenāks – un kura žēlastība ir tavs spēks un viss. Āmen!

Download PDF